Šodien parunāšu par kaut ko pavisam ikdienišķu. Varbūt pat pārāk ikdienišķu. Mana diena pagāja, knibinoties ar vadu instalāciju kādā dzīvoklī Rīgas centrā. Vecās mājas. Nu, jūs zināt – tie griesti, kur ik pēc metra kāds baļķis, tapsējumi atlobās, bet maksāt prasa kā par jaunbūvi. Tomēr darbs ir darbs. Bija jāpabeidz līdz pusdienlaikam, jo pēcpusdienā saimniece gaidīja ciemiņus. Pasmaidīju, izdzēru kafiju, sameklēju kontaktus un, protams, pāris minūtes noblēdijos uz balkona, kamēr kolēģis skrūvēja automātus.
Mājās pārnācu ap četriem. Nogurums kā pēc skrējiena dubļos. Domās jau griezos pie televizora, bet vēders atgādināja par sevi. Silta zupa, maize, pāris tomāti. Kamēr ēdu, acs paslīdēja garām reklāmai – kāds jaunietis aizrautīgi kliegdams lēkāja ar telefonu rokā. ""Jā, protams, visi tur laimē,"" nodomāju, kaut arī pats laiku pa laikam uzmetu aci dažādām izklaides vietnēm. Nav kauna atzīties – ik pa brīdim gribas pamēģināt laimi. Bet tā, lai neaiziet par tālu.
Šoreiz vakarā sanāk, ka atkal esmu viens. Sieva ar bērniem aizbraukusi pie omes. Klusums, tikai kurpju kaste istabas stūrī. Nospiedu pogu televizora pultī un atkal ieraugu to pašu ainiņu – kazino reklāma. Man iešāvās prātā, ka pirms pāris nedēļām runāju ar kādu paziņu, kurš stāstīja, cik ļoti viņam patīkot spēlēt Vavada. Viņš teica, ka esot ērta reģistrācija un lieliska atlase. Neko neplānojot, atvēru portālu. Ieliku tur pirmo reizi mēneša laikā.
Sāku ar mazu summu. Pāris eiro, lai saprastu, kā spēles griežas. Man patīk tie sloti ar krāsainiem simboliem, kur nav jādomā par stratēģiju. Vienkārši bauda. Sākumā nekas īpašs – daži griezieni, mazi laimesti. Bet tad pēkšņi nokrita četri vienādi simboli pēc kārtas. Skanas efekts, uzplaiksnījumi, un bilance palielinājās par astoņdesmit eiro uzreiz. Atzīšos – smaids pats par sevi parādījās. Ne jau naudas dēļ, bet gan tā pārsteiguma dēļ. Tas moments, kad domā, ka būs tukšs grieziens, bet sanāk otrādi.
Tomēr nolēmu nepalikt tukšā. Atcerējos, ka paziņa pieminēja kādu slepenu kodu. Viņš saka: ""Zini, es atradu vavada reklamas kods internetā, un tas man deva papildu bonusu."" Es uzreiz pameklēju un atradu to pašu. Jā, tā bija oficiāla akcija. Ievadīju, un parādījās papildu iespējas. Jūtos kā atradums – vismaz vari sākt ar lielāku summu.
Vakarā paēdu, uztaisīju tēju un atkal iegāju spēlēt. Šoreiz atcerējos citu spēli – kaut kādu koku mežu ar lauvām. Ļoti dinamiska. Ja esi uzmanīgs, vari dabūt papildu griezienus. Es biju. Sanāca uzspiest vairākas reizes mērena lieluma uzvaras. Ne jau tūkstoši, bet gana, lai sirds pukst straujāk. Pēc kāda laika sapratu, ka sāku just prieku nevis naudas, bet procesa dēļ. Tas bija tāds kā atslodzes veids pēc smagas dienas.
Vai ir vērts spēlēt katru dienu? Es neteiktu. Bet reizi nedēļā vai brīvdienā – kāpēc ne? Galvenais ir zināt, kad apstāties. Mana personīgā stratēģija – uzstādīt limitu. Ja sanāk laimēt, necenšas atgūt, ja zaudēju, nekrītu izmisumā. Šī filozofija strādā jau vairākus mēnešus.
Beigās, pirms gulētiešanas, nolēmu vēl pārbaudīt vavada reklamas kods lapu. Tur bija jaunas spēles, ko iepriekš nebiju redzējis. Viena no tām bija ar ēģiptiešu tēmu. Ieguldīju pāris eiro, bet šoreiz paveicās mazāk. Tomēr zaudēju tikai to, ko biju plānojis. Un smaids joprojām bija sejā. Jo tā ir sava veida meditācija – esi viens ar sevi, bez ārējām problēmām. Vakarā nav jādomā par darbu, par skolotājiem vai rēķiniem. Ir tikai tu, ekrāns un cerība.
Tagad, rakstot šo, saprotu, ka tieši šādi mirkļi padara dzīvi krāsaināku. Nav svarīgi, vai esi uzvarējis vai nē. Svarīgi ir tas, ka atrodi brīdi atpūtai, un, ja vēl ir iespēja nedaudz palielināt budžetu – tas ir jauks bonuss. Principā es neiesaistos azartā kā tādā, bet uztveru to kā izklaidi. Tāpat kā iet uz kino vai restorānu. Tikai šeit pats lem, cik ilgi un cik daudz.
Domāju, ka šis vakars man paliks atmiņā. Varbūt nākamreiz izvēlēšos citu spēli vai izmēģināšu citu bonusu. Bet jebkurā gadījumā – palieku pateicīgs par šo mirkli. Ja kāds vēlas sākt, droši var mēģināt, bet atcerieties – spēlējiet prātīgi. Un ja ir iespēja iegūt papildu priekšrocības, kā reklāmas kods, nevilcinieties izmantot. Tas noteikti atsver pirmos soļus.
Nākamajā dienā es pamodos ar smaidu. Sieva jautāja, kāpēc esmu tik dzīvespriecīgs. Atbildēju, ka vienkārši labi izgulējos. Bet noslēpums paliek starp mani un ekrānu. Varbūt kādu dienu pastāstīšu viņai patiesību. Bet pagaidām – ļaujiet man izbaudīt šo mazo noslēpumu. Galu galā dzīvē jau tā ir maz brīžu, kad vari pilnībā atslēgties no ikdienas un domāt tikai par mirkli, kas notiek tagad. Tieši šī apziņa man ir visvērtīgākā.