"***
Nekad neesmu bijusi azartiska. Man patīk plānot, aprēķināt, kontrolēt. Darbā esmu projektu vadītāja, tāpēc mana diena sastāv no termiņiem, sapulcēm un miljona sīkumu, ko vajag atcerēties. Tieši tāpēc vakar mani pārsteidza pati sevi. Sēdēju mājās, datorā atvēru rēķinus, un pēkšņi acīs iekrita reklāmas logs par kādu tiešsaistes kazino. Parasti es tām garām slīdēju, bet vakar… varbūt vainīga rudens tumsa vai slikts garastāvoklis, bet es noklikšķināju.
Sākumā bija tikai interese. Paskatījos, kādas spēles viņiem ir. Domāju: varbūt reizi mūžā uzspēlēt? Nevis nopietni, bet tā izklaidēties. Reģistrācija aizņēma piecas minūtes. Neko neieliku, tikai izveidoju kontu, jo solīja bezmaksas bonusu. Un tur man iedeva tādas mazas brīvspēles. Nezinu, kā to izskaidrot citiem, bet tas bija kā uzaicinājums uz rotaļu laukumu. Tieši to brīdi es sapratu – man nav jāriskē ar savu naudu, lai izjustu azartu.
Sāku spēlēt, sākumā domājot, ka tā būs desmit minūšu muļķošanās. Bet nekas no tā. spēle mani ievilka. Ne jau tāpēc, ka es gribēju nopelnīt – vienkārši krāsainie simboli, skaņas efekti, negaidītie pavērsieni. Katrs grieziens bija kā maza drāma. Un tad notika kaut kas negaidīts: man laimējās. Nevis liels džekpots, bet pietiekami jauka summiņa, lai es sajūsmā nolektu no krēsla. Sākumā es pat nesapratu, kas noticis. Tikai skatījos, kā peļņa aug, un domāju: vai tiešām? Vai tiešām es, kas nekad nespēlēju pat loto, varu vienkārši tā… laimēt?
Protams, es saprotu, ka ne vienmēr tā notiek. Bet šoreiz man paveicās. Pēc tam es izmēģināju vēl dažas spēles, bet galvenais palika atmiņā – tas saviļņojums, kad ekrānā uzplaiksnī uzvaras kombinācija. Un ziniet, es iemācījos vienu lietu. Ne jau nauda ir galvenais. Galvenais ir sajūta, ka tu ļaujies mirklim, ļaujies spontanitātei, nevis visu laiku kontrolē. Vakar es atļāvos sev to greznību – vienkārši izklaidēties, nedomājot par rītdienu.
Vēl viena lieta, ko pamanīju: jo vairāk es spēlēju ar viņu doto bonusu, jo vairāk es novērtēju to, ka man nav jāiegulda savi līdzekļi. Sākumā tie bija tikai daži desmiti griezienu, bet ar tiem pietika, lai es noticētu savai veiksmei. Tā ir īstā būtība – tu nebaidies zaudēt, jo nekas nav tavs. Tu vienkārši izbaudi procesu. Un, kad process sagādā prieku, pat mazs laimests šķiet dāvana.
Vēlāk vakarā es vēl ilgi domāju par šo pieredzi. Pirms tam es biju skeptiska pret azartspēlēm, uzskatīju tās par muļķīgu naudas tērēšanu. Bet vakar es atklāju citu pusi. Ja pieturies pie sava budžeta, ja nespēlē ar pēdējo naudu, bet tikai ar to, ko esi gatavs zaudēt – tas var būt patīkams veids, kā izkratīt smadzenes un iegūt pozitīvas emocijas. Es iemācījos, ka nedrīkst visu uztvert nopietni. Dažreiz dzīvē vajag mazliet nejaušības.
Es pat uzrakstīju draudzenei par savu piedzīvojumu. Viņa, protams, smējās, jo zina, cik es esmu apdomīga. Bet tieši tas bija smieklīgākais – es pati sevi pārsteidzu. Kāds cits būtu meties iegrābt vēl lielāku laimestu, bet es apstājos laikā. Izņēmu savu laimēto naudu, aizvēru to lapu un sajutu tādu gandarījumu, it kā būtu izdarījusi ko svarīgu. Nezinu, vai tas ir pareizi, bet likās, ka esmu kaut ko uzvarējusi arī iekšēji – pārvarējusi savas bailes no nezināmā.
Šoreiz es nerunāšu par to, cik daudz laimēju, jo summa tik tiešām nav galvenais. Svarīgāk ir tas, ka es atceros šo vakaru kā vienu no patīkamākajiem pēdējā laikā. Es jutos dzīva, enerģiska, azartiska. Un tas ir kaut kas, ko nevar nopirkt par parastu naudu. Brīvspēles man atgādināja, ka es varu būt spontāna, ja pati to izvēlos. Ne jau kazino man to iemācīja, bet tas, ka es ļāvu sev pamēģināt kaut ko jaunu.
Nākamajā dienā es atkal gāju uz darbu ar smaidu sejā. Kolēģi prasīja, kāpēc es esmu tik dzīvespriecīga. Es tikai paraustīju plecus un teicu, ka beidzot labi izgulējos. Bet patiesībā es atcerējos to mirkli, kad ekrāns satumsa, lai uzplaiksnītu uzvaras kombinācija, un mana sirds pukstēja kā traka. Tas ir tas, ko es gribu just biežāk – ne pēc algas dienas vai plānotām brīvdienām, bet tur, kur visu izšķir mirkļa lēmums.
Galu galā es sapratu, ka lielākais laimests nav tā nauda, ko es izņēmu. Lielākais laimests ir mana atkārtoti atklātā spēja priecāties par sīkumiem. Es bieži aizmirsu, cik svarīgi ir ļauties nejaušībai. Šodien es atceros to ar smaidu. Un, nākamreiz, kad apsvēršu brīvspēles kādu vakarā, es darīšu to ar vieglu sirdi un skaidru galvu. Varbūt tā nav mūžīga mīlestība, bet gan patīkama iepazīšanās ar sevi no negaidītās puses.
Es nezinu, vai vēl kādreiz spēlēšu. Bet skaidrs ir viens – šī pieredze man iemācīja, ka dažreiz dzīvē vajag riskēt, kaut vai pavisam nedaudz. Pretējā gadījumā mēs nekad neuzzinātu, cik daudz prieka var sagādāt viena nejauša spēle. Tāpēc mans padoms jums: nebaidieties pamēģināt, bet dariet to ar mēru. Un, ja paveicas, izbaudiet katru mirkli. Jo tās sajūtas, ko gūstat, ir daudz vērtīgākas par pašu laimestu.