Esmu taksometra vadītājs Rīgā. Jau septiņus gadus. Braukāju pa pilsētu dienu un nakti, vedu cilvēkus uz lidostu, uz darbu, uz slimnīcām, dažreiz – prom no kāzām, kurās par daudz iedzerts. Mana mašīna ir pelēka "Skoda Octavia" ar 400 tūkstošiem kilometru. Un es esmu noguris. Ne jau fiziski, bet no tā, ka dzirdēju citu cilvēku sarunas, problēmas, smieklus, asaras. Visi kaut kur brauc, kaut ko dara, bet es sēžu un griežu stūri.
Pagājušajā vasarā bija īpaši karsts. Gaisa kondicionieris manā mašīnā nestrādāja. Es braucu ar atvērtiem logiem, bet no tā nebija jēgas. Kādā piektdienas vakarā ap desmitiem es izsēdināju pēdējo pasažieri Centrāltirgū un sapratu, ka negribu vairs neko. Negribu ne meklēt vēl vienu pasūtījumu, ne klausīties radio, ne pat dzert ūdeni.
Apstājos stāvlaukumā aiz autoostas. Izslēdzu dzinēju. Sēdēju klusumā, skatījos uz laternām un domāju – kā es šeit nokļuvu? Kāpēc es tērēju savu dzīvi, vedot svešus cilvēkus viņu mērķu virzienā, bet savējo tā arī neesmu atradis?
Tad pamanīju, ka man uz telefona ir paziņojums. Kaut kāda reklāma. Parasti es tās izlaižu garām, bet šoreiz mani aizķēra vārds "bonuss". Nē, ne jau alkatība. Tā bija ziņkārība. Es nospiedu. Uz ekrāna parādījās lauciņš ar uzrakstu – "ievadi vavada reklamas kods". Nezināju, ko tur likt. Bet reklāmā bija rakstīts: "pirmais kods – WELCOME25". Es to iekopēju, reģistrējos ar e-pastu, ko izmantoju tikai rēķiniem. Un pēc dažām sekundēm manā bilancē bija 25 eiro bez depozīta.
Neticēju. Nekad neesmu dabūjis neko bez maksas. Vienmēr par visu jāmaksā – par degvielu, par remontu, par kredītu. Un te – 25 eiro vienkārgi tāpat. Es nodomāju – nopūtīšu tos šovakar, aizmirsīšu un braukšu tālāk.
Atvēru pirmo spēli, ko ieraudzīju. Kaut kāds "Lucky 7" – vecmodīgi simboli, bez liekiem skaņas efektiem. Likmi uzliku 0.50 centus. Sāku griezt. Pirmie desmit griezieni – 0. Nākamie desmit – 2.50 eiro. Es jau smīnēju – nu labi, vismaz kaut ko uzvinnēju. Bet tad, 22. griezienā, parādījās trīs septītnieki. Laimests – 18 eiro. Bilancē 40 eiro. No 25, kas bija bez maksas.
Es turpināju. Nezinu, kāpēc. Varbūt tāpēc, ka tajā vakarā es negribēju braukt mājās uz tukšo dzīvokli. Spēle man deva mirkļa aizmirstību. Es aizmirsu par savu nogurumu, par klientu smirdīgajiem izmešiem, par to, ka manā auto jāmaina eļļa jau pirms 2000 kilometriem.
Pēkšņi notika kas traks. Sākās bonusa raunds ar reizinātājiem. Viens grieziens – 12 eiro, otrs – 24, trešais – 36. Es nespēju noticēt savām acīm. Kad viss beidzās, bilancē bija 127 eiro. Simts divdesmit septiņi. No nulles. No vavada reklamas kods, ko ievadu piecās sekundēs.
Es izslēdza telefonu. Sēdēju tumsā, elpoju. Pēc piecām minūtēm atkal ieslēdzu, pārbaudīju – 127 eiro vēl tur. Izņēmu visu. Nospiedu "izmaksāt" un gaidīju. Nākamajā rītā, mājās pie kafijas, nauda bija kontā.
Ar to laimestu es nopirku savai māsai, kura dzīvo Liepājā, vilciena biļeti, lai viņa var atbraukt ciemos. Mēs neredzējāmies gadu. Un tad vēl palika pāri – nopirku jaunu radio savai mašīnai. Vecais jau mēnesi strādāja tikai vienā skaļrunī.
Kopš tās nakts es spēlēju reizi mēnesī. Ielieku ne vairāk kā 20 eiro. Nekad necenšos atspēlēt zaudēto. Un vienmēr pirms spēles pārbaudu, vai ir kāds vavada reklamas kods. Kāpēc lai ne? Ja jau piedāvā, kāpēc nepaņemt? Tā nav mantkārība. Tā ir vienkārša sapratne, ka dzīvē dažreiz atveras durvis, kur tu negaidi.
Nesen man brauca pasažieris, kurš visu ceļu runāja par investīcijām un akcijām. Es klausījos un domāju – viņš investē tūkstošus, cerot uz 5% atdevi. Bet es vienā vakarā ar vienu kodu dabūju 500% atdevi no nekā. Jā, tā nebija akciju birža. Bet sirds prieks bija tāds pats.
Šodien, kad sēžu savā mašīnā un gaidu nākamo pasūtījumu, es dažreiz atveru telefonu un paskatos uz bilanci savā spēļu kontā. Tur bieži vien ir tikai daži eiro. Bet ir arī atmiņa par to nakti, kad es, noguris taksists, uz brīdi pārvērtos par laimīgu cilvēku. Un tā atmiņa ir vērtīgāka par jebkuru laimestu.
Vavada reklamas kods man atgādināja vienu vienkāršu lietu – dažreiz veiksme nav jānopelna. Dažreiz tā vienkārši atnāk. Ienāk tavā mašīnā kā pasažieris, apsēžas blakus un saka: "Braucam, šonakt es tevi vedīšu." Un tu tikai smaidi un griez stūri. Jo zini – galamērķis jau ir zināms. Un tas ir labs.